Dambjis

 

Pret plūdiem Rīgā un Daugavas kuģuceļa regulēšanai Daugavas lejteci sāka iegrožot ar dambjiem, kas pamazām sašaurināja tās sākotnējo platumu. Pirmie Daugavas krasta nostiprinājumi veikti 1297. gadā. Pie Rīgas upes ietekas Daugavā uzcēla lielu koka krasta nostiprinājumu, lai pavasaros ledus iešanas laikā netiktu bojāts pilsētas mūris. Vecākie dambji Rīgā ir Inča dambis un Ganību dambis, kas celti jau 16. gs. pret applūšanu. Bez tam dambjus varēja izmantot arī kā satiksmes ceļus. Pirmie dambji, kas regulēja Daugavas gultni, radās tikai 17. gs. 40. gados gar upes zemo kreiso krastu. Tie aizsargāja arī Pārdaugavas līdzenumu pret applūšanu pavasaros. 17.gs.60. gados Daugava pie labā krasta stipri aizsērēja, tas kavēja Rīgas ostas attīstību, tādēļ arī pie labā krasta notika gultnes regulēšanas darbi. Taču 17. gs. beigās Daugava šos dambjus atkal izskaloja. 1763. gadā cara valdības uzdevumā tika noslēgts līgums starp Rīgas rāti un inženierkapteini G.E.Veismani par Daugavas dambju izbūves projekta izstrādāšanu un realizēšanu posmā no Ķengaraga un Katlakalna līdz Daugavas grīvai. Katrīna II 1765. gadā šiem darbiem piešķīra 3 tūkstoš Alberta dālderu. G.E.Veismanis bija plānojis veikt darbus 3 gados, izmaksas – 200 tūkstoš dālderu. Taču 10 gados kopš darbu sākšanas bija iztērēti 600 tūkstoši dālderu. 1781. gadā Veismani no dambju izbūves darbiem atbrīvoja. Dambju būvniecībā pieļautās kļūdas bija par iemeslu tam, ka ledus iešanas laikā un plūdos tos bieži sapostīja. No viņa celtajiem dambjiem upes labajā krastā saglabājies Krīdenera, Kaķasēkļa un Katrīnas dambis. Daugavas kreisajā krastā dambji izbūvēti tika no Klīversalas līdz Lejas Podragam. Lai padziļinātu Daugavas jauno ieteku (izveidojās 16. gs.) līcī, tās sānietekas nosprostoja ar Fortkomētas dambi (tagad saukts par Komētforta dambi). 19.gs. 60. gados Daugavas kuģuceļa regulēšanas darbus sāka vadīt Rīgas biržas komiteja. Tās vadītie pasākumi bija sekmīgi. Izsmeltās smiltis izmantoja salu, dambju un zemo pļavu uzbēršanai. Daugavas gultni regulēja akmeņu ierobežojumi un fašīnas, kas sašaurināja gultni un no galvenās gultnes nošķīra daudzas lejteces attekas, kuras pamazām aizsērēja. 19. gs. 2. pusē izbūvēja vairākus dambjus krastu nostiprināšanai (Balasta, Raņķa dambi), Daugavas grīvā uzcēla molus (Austrumu, Rietumu mols).