Daugava
Rīgas robežās tek posmā no Rīgas HES līdz Rīgas līcim. Lejtecē Daugava plūst lēni, zemi krasti. Daugavas platums pie Rīgas tiltiem – aptuveni 700 m, dziļums 8-9 m. Daugava aizsalst decembra vidū, ledus iešana sākas aprīļa sākumā. Daugava Rīgas robežās vairākkārt mainījusi savu gultni, veidojot lielus līkumus: pilsētas augšdaļā - posmā no Ķengaraga līdz Torņakalnam, lejasdaļā- no Bolderājas līdz Ķīšezera pietekai – Langai. Pirmā lielāka mēroga karte ir E.Tolka 1687.gada sastādītais Daugavas lejasdaļas plāns. Šajā plānā Daugava attēlota kā 1,7 – 2 km plata, sekla upe, līkumots kuģuceļš ap daudzām salām un sēkļiem, dziļums nevienmērīgs – pārsvarā 2 un 3 m, lai gan bijušas arī atsevišķas 10 m un dziļākas iedzelmes. Salas, sēkļi un kuģuceļš Daugavas lejas posmā bieži mainījās, tāpēc 18. gs. beigās sākās plaši Daugavas iztaisnošanas darbi un atsevišķu dambju būve. Ledus sastrēgumu laikā tie bieži tika bojāti un izskaloti, tāpēc upi bija nepieciešams regulēt visā garumā no Ķengaraga līdz ietekai jūrā. Tika izstrādāti vairāki projekti, un 19.gs. 2. pusē sākās stabilu dambju izbūve, krastmalu nostiprināšana, pakāpeniska kuģuceļa padziļināšana. 1882. gadā kuģuceļa dziļums sasniedza 5 m. Regulēšanas darbus turpinot, 1912. gadā Daugavas krastu nostiprinājumi ieguva apmēram tagadējo izskatu, bet kuģuceļš bija 8 – 8,5 m dziļš un 150 – 200 m plats. Šāds kuģuceļš tika saglabāts ilgāku periodu. Tagad, kad ir izveidotas jaunas ostas un piestātnes arī lielajiem okeāna tvaikoņiem, kuģuceļš tiek padziļināts līdz 15 m. Daugavas lejasdaļu stipri ietekmējusi arī Daugavas kaskādes izbūve. Pēc Ķeguma HES uzcelšanas, ledus sastrēgumi radās vēl ārpus Rīgas, Doles salas posmā, bet pēc Rīgas HES izbūves ledus sastrēgumi Daugavas lejasposmā vispār izzuda. Pēc HES izbūves mainījies arī upes ūdens režīms. Pār HES aizsprostu var pārvadīt līdz 3600 m3/s ūdens (tas līdzinās vidējai ūdens caurtecei pavasara palu maksimumā), šajā laikā ūdens līmenis pie Maruškas var paaugstināties par 3 m, pie bij. r/a "Sarkanais Kvadrāts" – par 1 m, pie Andrejostas - par 30 – 40 cm. Straumes ātrums Maruškas posmā pieaug līdz 2,6 m/s, pie bij. r/a "Sarkanais kvadrāts" – 1,75 m/s, pie Andrejostas –1,2 m/s, bet pie Daugavgrīvas – 0,7 m/s. Sākot no Rīgas HES lejasbjefa, Daugavas ūdens plūst gar Doles salu pa Ceļa Daugavas gultni, kreisajā krastā pie Zaķusalas augšgala ieplūst Mazās Daugavas un Bieķengrāvja attekās, labajā krastā pie bijušajām Kārļa slūžām - Pilsētas kanālā, pēc tam kreisajā krastā caur Āgenskalna līci ūdens nedaudz plūst cauri Zundam, tālāk labajā krastā daļa ūdeņu aptek Kundziņalu pa Sarkandaugavu un pie Daugavgrīvas ieplūst Rīgas līcī. Daugavā ir nedaudz salu, galvenās: Doles salas lejasgals, Zaķusala, Lucavsala, Ķīpsala, Kundziņsala. Lielākās pietekas un atzari: Ķekava (ietek sausajā Daugavā), Mārupīte (ietek Āgenskalna līcī); lielākās sānu akvatorijas Hapaka grāvim, Vecdaugavai un Buļļupei. Daugava ir kuģojama no ietekas līdz Doles salai; izmanto arī ūdensapgādei. Krastos – Ķengarags, Katlakalns, Vecrīga, Voleri, Bolderāja, Rīnūži uc. Rīgas daļas, Rīgas ostu piestātnes. Vecākās ziņas par Daugavu un iedzīvotājiem tās krastos sastopamas jau sengrieķu dzejnieku darbos, kuros minēta upe Eridāna, kas pēc apraksta varētu būt Daugava, kā arī Senās Romas vēsturnieku darbos. Šīs ziņas saistītas galvenokārt ar mītiem par dzintara meklēšanu. Informācija no enciklopēdijas "Rīga", Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.