Sālsnesēju brālība
Latviešu tirdzniecības palīgamats viduslaiku Rīgā. Sālsnesēji uzskatīja sevi par vienu no vecākajām latviešu brālībām. Brālības pirmie statūti tika apstiprināti 1450. gadā (kopīgi ar Nesēju brālību). Sāls nesēju brālības nesēji veica sāls mērīšanu un transportēšanu. Kuģos sabērto atvesto sāli izkraujot bija jāmēra ar pilsētas sāls mucām, kuras brālības locekļi saņēma Svaru mājā. Sāli mucās bēra paši sālsnesēji vai algādži. Nolīdzināto sāls mucu iebēra maisā un tālāk veda uz tirgotāju pagrabiem. Ratos parasti iekrāva deviņus maisus jeb puslastu sāls. Sāls nesēji nogādāja sāli no tirgotāju noliktavām uz strūgām vai pajūgiem. Brālības locekļiem bija jādod zvērests, ka viņi godīgi strādās un pareizi mērīs. Par zādzību draudēja bargs sods. Vēl 18. gs. par to ne vien izslēdza no brālības, bet ar nozagto maisu plecos lika stāvēt uz kauna akmens, pēc tam piesprieda miesas sodu un pārmācību namu. 18. gs. 2. pusē brālība tika reorganizēta, tās vietā līdz 19. gs. 2. pusei darbojās Mērītāju brālība. Informācija no enciklopēdijas "Rīga", Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.