Zvejnieki
Rīgas vēsturiskajos avotos zvejnieku apvienība (brālība, arī amats) pirmoreiz minēta 1403. gadā, taču ir ziņas, ka pirmā zvejnieku organizācija dibināta jau 13. gs. Zvejnieku amata statūti saglabājušies no 1581. gada Rīgas zvejnieku amata brāļi zvejoja Daugavā no Rumbulas līdz jūrai. Lašus viņi drīkstēja zvejot tikai stingri noteiktās vietās. Un noteiktā laikā. Zivis bija jāpārdod tirgū par noteiktām cenām, daļa zivju jānodod rātei un gubernatoram. Zvejas inventārs piederēja pašiem, izņemot desmitvietīgās laivas, t.s. karbas, ka bija visa amata īpašums. Zvejnieku amatā parasti bija 50- 60 locekļu 17. –18. gs. zvejnieki piederēja pie turīgākajiem Rīgas latviešiem. No 19.gs. 2. puses zvejniekiem par tiesībām zvejot Daugavā bija jāmaksā pilsētai gada noma. Šajā laikā zvejnieku skaits un viņu turība samazinājās (1869. gadā zvejnieku amatā bija vairs tikai 30 vīru). Zvejnieka amats pastāvēja vēl 20. gs. sākumā.
Informācija no enciklopēdijas "Rīga", Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.
1922. gada 1. februārī iznācis laikraksts "Zvejnieku Vēstnesis" ziņo , ka Bolderājas - Daugavgrīvas - Buļļu - Bilderiņu Zvejniecības biedrībā biedru skaits uz 1922. gada 1. janvārī - 153. Biedrības valde, kura atrodas Vakarbuļļos, Bolderājas pagastā, nolemj šim laikrakstam ziedot 300 rubļu.
Tas pats laikraksts 1931. gadā ziņo, ka uz 1930. gada 1. janvārī Bolderājas - Daugavgrīvas zvejniecības biedrībā "Auseklis" skaitījās 70 biedri.
Bolderājas jūrmalas zvejnieki. Svētdiena, 1940. gada 25. augusts.
"Arī Bolderājas pagasta zvejnieki ķēruši lucīšus, kas toreiz gan netika saukti pamazināmā vārdā, jo bija prāvāki. Vietējie tos sauca par lučiem , arī kunčiem. Šīs zivis bagarēja jeb ķēra ar īpašiem, gar jūras dibenu velkamiem tīkliem. Interesanta zivs, kas ēdama gan kūpināta, gan cepta, ar kuras koši zaļo asaku nezinātājs var aizrīties, taču nekad nevar to pārēsties! Lielos saietos, piemēram, skolas izlaidumu neoficiālajā beigu daļā, tos pasniedza žāvētus ar kaudzi piekrautās mazgājamās bļodās, kopā ar vecu avīžu pakām taukaino pirkstu slaucīšanai. Zivij būtu vieta Sarkanajā grāmatā, jo tā ir vienīgā mūsu ūdeņu dzīvdzemdētāja!" Arvis Pope "Rīgas galvenā nomale", Rīgā, Zelta grauds, 2005.
