Daugavgrīva
Rīgas pilsētas daļa Pārdaugavā, Kurzemes priekšpilsētas Ziemeļos. Daugavgrīvas jeb Buļļu salas ZA galā, starp Rīgas līci un Buļļupi. Galvenā iela – Parādes iela. Daugavgrīva vēstures avotos pirmo reizi minēta 1205. gadā kad vācieši vecās Daugavas grīvas labajā krastā uzcēla cisterciešu klosteri. Šī vieta tagad atrodas Daugavas labajā krastā. Tagadējā vietā Daugavgrīva sāka veidoties poļu – zviedru kara laikā; 1608. gadā zviedri tur uzcēla skansti, kas pēc ordeņa nocietinājumu likvidēšanas 17. gs. beigās kļuva par vienīgo cietoksni pie Daugavas grīvas. Pēc Ziemeļu kara (1700 – 1721) Daugavgrīvas cietoksnis tika vairākkārt pārbūvēts un paplašināts. Pie cietokšņa izveidojās apdzīvota vieta. 17. gs. Daugavgrīvā sāka darboties latviešu skola, 18. gs. beigās Daugavgrīva kļuva par Rīgas ziemas ostu, tajā pārziemoja ap 100 kuģu gadā, bet pēc Rīgas – Bolderājas (Ostasdambja) dzelzceļa atklāšanas 1873. gadā – par priekšostu. 1852. gadā no Rīgas līdz Daugavgrīvas loču stacijai ierīkoja telegrāfu. 1863. gadā Daugavgrīvā uzcēla čuguna bāku (augstums 31,4 m), kas vairāk kārt nopostīta, pašreizējā Daugavgrīvas bāka celta 1957. gadā. 1865. gadā Rīgas biržas komiteja Daugavgrīvas ziemas ostā izbūvēja slīpdoku, 1866. gadā mašīnbūves fabriku pie tā.1898 - peldošo doku. 1909. gadā Daugavgrīvā bija 110 ēku un aptuveni 2 tūkstoši iedzīvotāju, galvenokārt ostas strādnieki un zvejnieki. 1915. gadā cietoksnī formēja un apmācīja latviešu strēlnieku bataljonus. 1924. gadā Daugavgrīvu pievienoja Rīgai. Informācija no enciklopēdijas "Rīga", Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.