Zaķusala

 

Sala Daugavas iekšējās deltas ielejā, upes vidū starp Daugavu un Mazo Daugavu, no Katlakalna līdz Vecrīgai. Viena no garākajām Rīgas salām, garums 3,5 km, platums 100 - 300 m, augstums 2,5 – 3,5 m virs Daugavas līmeņa. Zaķusala ir vairāk kā 300 gadu veca, sāka veidoties pēc Daugavas kuģuceļa dambju izbūves, Frīdrihsalai saplūstot ar Zaļo sēkli. Ar Daugavas krastiem salu savieno Salu tilts (1976. Padomju laikā - Maskavas tilts). Senāk Zaķusala bija mazstāvu apbūve ar interesantu arhitektoniski ainavisku dzīves vidi. Salas apbūve dalījās Zaķusalas (ZA) un Jumpravas (DR). Kuģīšu satiksme un ziemā pa ledu – tāda bija salinieku iespēja nokļūt pilsētā. Vasaras mēnešos bez kuģīšiem esot bijis iespējams noīrēt arī airu laivas, ziemā laivu vietā Daugavas laivinieki stūma kamaniņas, tā sauktās butes. Kamaniņu stūmēji lielākoties esot dzīvojuši Zaķusalā. 1908.gadā pasažierus pa Daugavas ledu sāka pārvadāt ar automobiļiem. Kuģīšu satiksme starp Zaķusalu un Lucavsalu pastāvēja vēl līdz 80.gadu beigām. Vēsturiskajā Zaļā sēkļa daļā atrodas Rīgas radio un televīzijas raidošais centrs jeb «trijkājis». Savulaik tornī bija kafejnīca ar skatu uz Rīgas panorāmu. Pie Televīzijas torņa atrodas tēlnieka Igora Dobičina piemineklis 1991. gada janvāra notikumiem. Zaķu salas galā, pie dzelzceļa tilta iekārtota ligzdošanas vieta zīriņu kolonijai, taču lapsu un dzelzceļa tuvuma dēļ putnu pārcelšanas plāns no Preses nama uz Zaķu salu nav izdevies. Informācija no enciklopēdijas "Rīga", Galvenā enciklopēdiju redakcija, 1988.